No 1.-3. novembrim LU HZF DzSC pēcdoktorantūras projekta “Identitātes digitizācija: atmiņa, naratīvs un dzimte”(VIAA reģ. nr.  1.1.1.2/VIAA/1/16/026) ietvaros notika starptautiskās konferences Open Licences, Open Content, Open Data: Tools for Developing Digital Humanities” apmeklēšana Igaunijas Nacionālajā Muzejā un Literatūras Muzejā Tartū, Igaunijā. Semināros, darbnīcās un lekcijās projekta dalībnieki ir apguvuši lielo datu analīzes principus, pūļa datu vākšanas metodes, humanitārās domas saskarsmes ar datorzinātni veidus. Trīs dienu pasākums apvienojis ekspertus digitālo humanitāro zinātņu jomā, WikiData un vizuālo rīku izstrādes speciālistus, vēsturniekus, muzeju darbniekus, arheologus, literatūrzinātniekus, antropologus un fokloristus.

WikiData speciālistu vadītā darbnīca ļāva saprast, ka mūsdienu humanitārā pētniecība un darbs ar tekstu kopumā nav iedomājams bez tā kontekstuālās, tīklveida uztveres, kam pamatā ir tā dēvētie neurotīkli (neural networks). To būtība ir apvienot tādus datus, kuru saturiskā kvalitāte var atšķirties, taču veidošanas konteksti un papilddati sakrīt. Šī ideja tiek realizēta arī jēdziena ‘globālie/lokālie atslēgas vārdi” (global/local keywords) iespaidā. Tas paredz atslēgas vārdu kategorizāciju uz to jēdzieniskā svarīguma un pielietošanas pamata. Īvo Turpmāko datu attīstību eksperti saskatīja valodas (un vārdu) neatkarīgajos meklējumos, kuros būtu pietiekami izmantot tikai vizuālus datus kā pamata materiālu. Tas tomēr neizslēdz teksta klātesamību, taču maina to kvalitatīvo uztveri.

Kā vienu no svarīgākajām tendencēm digitālo humanitāro zinātņu attīstībā eksperti (piem., prof. Sjūzana Šreibmana (Susan Schreibman)) ir nosaukuši digitālās vides spēju aptvert lielāka apjoma datus humanitārajai pētniecībai. Tā tomēr neizslēdz indivīda ieguldījumu humanitārās domas radīšanā, bet skatās tos saiknē ar citiem indivīdiem, kas var būt sasniedzams lietojot pūļa datu vākšanas metodi (crowdsourcing data) vai sabiedrības pārvaldāmo darbu (community currated work).

Rakstītais teksts digitālajās humanitārajās zinātnēs kļūst par nemītīgi mainīgo piedzīvojumu, vai, kā ir izteicies viens no pasākuma galvenajiem runātājiem – interneta vide, meklēšanas un analīzes iespējas padara to par ‘kustīgo palimpsestu’, par kaut ko tādu, kam jātop līdzi pētnieka darbībai.

Projekta nākamajās attīstības fāzēs ir plānots organizēt virkni pasākumu, kuri būtu vērsti uz Latvijas sabiedrības iepazīstināšanu ar šo aizraujoši inovatīvo un domas rosinošo lauku.

Plašāka informācija par pasākumu un  programma atrodama:

http://dh.org.ee/category/events/dhe2017/

PERIODS: 01.10.2017-31.12.2017

2018. gada 15. janvārī ir notikusi dr. Marijas Semjonovas atklātā lekcija par tēmu: "Atmiņas, rīcība un dzimte kibertelpā: iespējas un izaicinājumi". Lekcijā tika aplūkoti tādi jēdzieni kā humānais un posthumānais subjekts un tā iesaistīšana digitālās telpas veidošanā, dzimte un dzimtiskā identitāte virtuālajā vidē un "spēļu sabiedrībās", rīcībspējas realizācijas iespējas un ierobežojumi internetā, digitālās mākslas un elektriskās literatūras kā jaunās (post)humānās apziņas turpinājums. Pasākums tika rīkots ar LU HZF Dzimtes Studiju Centra atbalstu, lekciju vērtēja divi eksperti - Anglistikas nodaļas profesore, DzSC vadītāja prof. Irina Novikova un Sastatāmās valodniecības un tulkošanas nodaļas Skandināvistikas katedras vadītājs asoc. prof. Ivars Orehovs. Pasākums apvienoja plašu interesentu loku no dažādajām pētniecības un studiju jomām - antropoloģijas, valodu un kultūru studijām, tulkošanas studijām. Lekcijas materiāli ir sagatavoti ar PostDoc Latvia finnansiālu atbalstu un ir tapuši projekta "Identitātes digitizācija: atmiņa, naratīvs un dzimte kibertelpā" (vienošanās nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/026) ietvaros.

Prezentācija

 PERIODS: 01.01.2018-01.04.2018

Ziemas skola Tartu Universitātē “Data, Borders, and Interpretation”. Iespaidi un pārdomas

2018. gada 5.-9. februārī Tartu Universitātē (Igaunija) satikās vairāk kā 100 dažādu universitāšu un augstākās izglītības institūciju pārstāvji, lai apspriestu humanitāro zinātņu mūsdienu attīstības vektorus. Apvienojošā ideja bija izpētīt kā un kādēļ ir iespējams runāt par humanitārās domas multidisciplinaritāti un kādi būtu tās nākotnes attīstības ceļi. Pasākuma intensīvā programma apvienoja dažādu jomu speciālistus un ekspertus, kuri dalījās pieredzē teoloģijas, antropoloģijas, valodniecības, digitālo humaitāro zinātņu un fenomenoloģijas, literatūras un kultūras studiju mūsdienu apguvē un pasniegšanā. Tā, pirmajā pasākuma dienā Stokholmas Universitātes profesore Annika Rabo (Annika Rabo) ir stāstījusi par antroploģijas lauka pētījumu veikšanu Rakas provincē, Sīrijā. Par vienu no atslēgas problēmām profesore ir uzskatījusi migrācijas, atmiņas un politiskā/ekonomiskā konflikta dilemmu, kuru ieteica risināt ar atmiņu izpratni kā “tīrā ieraduma” fenomenu un pievērsties vairāk nevis kognitīvo, bet gan sociālo atmiņu pētniecībai. Komparatīvās literatūrzinātnes eksperte, prof. Anna Komaroni (Ann Komaroni) no Toronto Universitātes lekcijā ir pievērsusies tā dēvētās “atkritumu mākslas” pētniecībai. Atkritumu māksla ir postmodernajā mākslas vēsturē pazīstams mākslinieciskās izteiksmes stils, kurā par galveno māksliniecisko objektu tiek izmantoti ikdienas “atkritumi” visplašākājā nozīmē. Komaroni lekcijā tika aplūkota Krievijas mākslinieku Iļjas Kabanova (Илья Кабанов) un Emīlijas Kabanovas (Эмилия Кабанова) mākslinieciskā jaunrade 20. gadsimta 80.-90. gados. Viņu daiļradē profesore ir saskatījusi “sociālo mediju ziņu kaitīgumu” jeb kaitīgo ietekmi. Būtiski atzīmēt, ka lekcijā tika izcelta atšķirība starp “atkritumiem” (trash) un “kaitīgumu” (toxic) kā atšķirība starp nevajdzīgu objektu attēlošanu realitātē un virtuālajā vidē. Arī hermeintikas eksperts prof. Pauls Hoiningens-Heine (Paul Hoyningen-Heune) ir izcēlis virtuālās un reālās vides ietekmi uz interpretācijas veidošanu un zināšanu pārnesi. Profesors ir pievērsis uzmanību sistēmātiskuma teorijai (systematicity theory), kura, sekojot Hoiningena-Heine koncepcijai, ļauj izprast zinātnes un metafizikas distanci un robežu starp reālo un virtuālo. Pētniecībā gūtie dati var būt lietoti arī ikdienas attiecību skaidrošanai, kādēļ ir grūti novilkt striktas metodoloģiskās līnijas starp reālo un virtuālo. Vēsturnieka, prof.  Jiri Kivimē (Juri Kivimäe) skatījums uz vēsturi un indivīda lomu tās rakstīšanā papildināja priekšstatu par atšķirību starp reālo un virtuālo objektu un to radīšanu. Profesora lekcijas uzmanības centrā bija jautājums par patiesības jēdziena definēšanu autobiogrāfiskajā un biogrāfiskajā rakstībā un šī žanra tekstu pārrakstīšanas fenomenu pasaules vēsturē. Viņa piedāvātais skatījums ietvēra uzmanības pastiprināšanu mikrovēstures pētniecībā, caur kuru tiek mēģināts izprast vēsturiskā fakta būtību. Noslēdzošā pasākuma diena apvienoja valodniecības un filozofijas pētniekus un ekspertus un bija veltīta lingvistiskās un semantiskās tulkošanas jautājumiem (prof. Eva Dabrovska (Ewa Dabrowska) (Birmingemas Universitāte)) un afekta koncepta nozīmes izpratnei mākslas un literāro darbu analīzē (prof. Ernsts van Alpens (Ernst van Alphen (Leidenas Univeristāte)). Lingvistiskā sagatavotība nevienmēr var līdzēt kvalitatīvā literārā tulkojuma izstrādei, tai ir vajadzīga tulkotāja “iedzīvošanās” kontekstā un valodas redzējums tās attīstībā. Savukārt, runājot par mākslas darba analīzi, ir svarīgi izprast emocionālo ziņu/nodomu, kuru darba autors, iespējams, neapzināti ir iekodējis mākslas darbā un nav ietvēris darba idejā.

Secinājumam, datu un metožu izvēles mūsdienu zinātnē biežāk ir zinātnieka un pieejamu datu un tehnoloģiju kopradīšanas rezultāts. Iegūtie dati un zināšanas tiks turpmāk izmantoti projekta lauka pētījuma veikšanā.

Pasākuma apmeklējums finansiāli atbalstīts no PostdocLatvia projekta “Identitātes digitizācija: atmiņa, naratīvs un dzimte kibertelpā” (Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/026) līdzekļiem.

Mājaslapa: http://doktorikool.humanitaarteadused.ut.ee/winter-schools 

PERIODS: 01.01.2018-01.04.2018

Digitālās pasaules multikulturālā seja: atskats uz svarīgu notikumu Digitālo Humanitāro zinātņu jomā

Dr. Marija Semjonova

Šī gada 6.-12. martā pēcdoktorantūras projekta vadītāja ir piedalījusies nozīmīgajā starptautiskajā pasākumā digitālo humanitāro zinātņu jomā. Pasākumu rīkoja HELDIG (Digital Humanities Center, University of Helsinki) – Digitālo humanitāro zinātņu pētnieciskais centrs Helsinku Univeristātē, Somijā. Tas apvienoja vairāk par 300 dažādu jomu un nozaru pētniekus un profesionāļus un norisinājās kā tā dēvētais ‘research slam’ (“pētījumu skate/apspriešana”), kurā dalībnieki iepazīstināja ar savu projektu digitālajās humanitārajās zinātnēs starpposma vai gala rezultātiem. Bez tam pasākumu papildināja intensīva semināru programma, kurā bija iespējams iepazīties un iemācīties pareizi un ātri digitalizēt arhīva materiālus, lietojot OCR algoritmus[1]. Būtisku atšķirību no termina klasiskās izpratnes radīja Somijas kolēģu piedāvājums blakus pazīstamajai rakstītā teksta “kodēšanai” virtuālajā ekvivalentā izmantot teksta ‘izgaismošanas”  rīkus (text highlighting tools), kas palīdzētu materiāla analīzei un nozīmētu teksta digitālo apstrādi pēc atslēgas vārdiem. Paralēli rakstītajiem avotiem un to digitalizācijas palielināšanai Somijas, Īslandes un Zviedrijas bibilotēkās tika uzsvērta tekstā atrodamo datu vizualizācija. Šī uzdevuma realizācijai parasti izmanto “paplašinātās realitātes” rīkus (augmented reality tools), kas atklāj vēsturisko un mūsdienu fotogrāfiju un video materiālu savstarpējās apvienošanas (jeb “realitāšu uzslāņošanas”) iespējas. Šāds paņēmiens ārpus akadēmiskās vides tiek plaši lietots mobīlajās lietotnēs, kur ierīces īpašniekam tiek piedāvāts ‘salikt’ pagātnes fotogrāfijas ar mūsdienu skatiem (piem., populārā lietotne “Old Photo”). Tāpat šāds paņēmiens tiek izmantots, lai padarītu arhīvu datus par ‘ģeogrāfiski taustamākiem”, tas ir programma palīdz atrast vēsturisko iestāžu vietas reālajā laikā un ģeogrāfiski tos dislocēt (plašāk pazīstams piemērs ir Google Kartes, Ielu skats, kad virtuāli veidoti norādījumi tiek savienoti ar reālajām fotogrāfijām).

Pasākums turpinājās ar četrām galvenajām runām, kuras sniedza prof. Alans Liu (Alan Liu), Floridas Universitāte (University of Florida), ASV; Katrīna Eklza (Kathryn Eccles), Oksfordas Universitāte (University of Oxford), Lielbritānija; Kerolaina Baseta (Caroline Bassett), Saseksa Universitāte (University of Sussex), Lielbritānija un Franss Meire (Frans Mäyrä), Tamperes Universitāte (Tampereen Yliopisto, University of Tampere), Somija. Apspriesto tematu klāsts sākās ar jēdziena “humanitārais” un “humānisms” atjaunināto definīciju, kurā profesors Alans Liu ir iekļāvis nevien valodas, literatūras, vēstures, filozofijas, reliģijas, ētikas pētniecību un interpretāciju, bet arī tehnoloģiju ietekmi šīs interpretācijas izpratnē. Profesors Liu piedāvā lietot jēdzienu “liberālās humanitārās zinātnes”, kuras ietvertu gan cilvēcisko, gan tehnoloģisko komponentu un ļautu skatīt humānā un posthumānā savstarpējā mijiedarbībā. Digitālās humanitārās zinātnes viņam nozīmē kultūras analītisko pētniecību (culture analytics). Vienlaikus profesors uzvēris arī klasisko pieeju digitālā naratīva pētniecībā un piedāvājis izmantot Vladimira Propa (Владимир Пропп) priekšstatus par tekstu morfoloģiju un narataloģiju (jeb spēju veidot stāstījumu).

Katrīna Eklza, savukārt, ir pievērsusies vēsturisko liecību, materiālu un tekstu pētniecībai ar digitālo humanitāro zinātņu jomas starpniecību. Viņas pētnieciskais lauks ir vēstures vizualizācijas un virtuālo muzeju idejas paplašināšana. Profesore uzskata, ka vēstures ‘ķermeniskošana’, kuru ir iespējams panākt, izmantojot paplašinātās realitātes un 3D modelēšanas rīkus, spēj raisīt īpašu, atjauninātu interesi pret vēsturi. Jāatzīst, ka šīs intereses pamatā biežāk ir patērētājsabiedrbas interese pret vēsturei-līdzīgo objektu patērēšanu. Tā, piemēram, pateicoties 3D modelēšanai, pašlaik Lielbritānijas vēstures muzeju telpās ir iespējams iegādāties mežģīnu apkaklei, kuru nēsāja angļu aristokrātija vēl Šekspīra laikos, līdzīgo ceļošanas spilveni. Tādējādi vēsturiskais saplūst ar realitāti virtuālo un digitālo tehnoloģiju dēļ. Saksesas Universitātes profesore Kerolaina Baseta ir pievērsusies virtuālās un digitālās vides pētniecībai modernās filozofijas gaismā. Viņa uzsvēra, ka mūsdienu pasaulē jau ir iespējams runāt par digitālo humanitāro zinātņu vēsturi. Ttehnoloģiskie risinājumi Basetas skatījumā ir turpinājums klasiskajai Utopijas idejai, kurā indivīdiem tiek piedāvāts tādas realitātes aizstājējs, kurš spēj pielāgoties ikvienai indivīda vēlmei. Informācijas utopija – tā profesore ir raksturojusi Interneta vidi. Tehnoloģiskās utopijas ir vienmēr pastorāliskās, pilnas ar cerībām par realitātes uzlabošanu. Virtuālais ir arī rūpju par indivīdu alternatīvs veids. Pēdējais galvenais runātājs – Tamperes Universitātes profesors Franss Meire – ir stāstījis par virtuālo spēļu ietekmi uz indivīdu un to transformāciju pēdējos gados. Profesors ir uzsvēris, ka mūsdienu kultūru raksturo ludifikācijas process (no ‘ludic’ un ‘ludification’ – spēlējošais, spēlēt). Ludifikācija nav attiecināma tikai uz virtuālajām spēlēm, bet arī skar ikvienu objektu media vidē. Meire ir pārliecināts, ka ludifikācijas dēļ mūsdienu pasaulē valda interese pret dažādiem realitātes šoviem un seriāliem.

Pasākuma noslēgumā notika sarunas par sadarbības dibināšanu starp LU HZF Dzimtes studiju centru un HELDIG, kur šī gada sākumā ir atvērts jauns pētnieciskais departaments Digitālajās humanitārajās zinātnēs. Nākamais šāda mēroga pasākums notiks 2019. gadā Kopenhāgenas Universitātē, Dānijā.

Apskats ir finansiāli atbalstīts no pēcdoktorantūras projekta “Ideitātes digitizācija: atmiņa, naratīvs un dzimte kibertelpā”, Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/026 līdzekļiem.

PERIODS: 01.01.2018-01.04.2018

[1] OCR – Optical Character Recognition, termins, kurš tiek lietots lai apzīmētu reālā teksta (piem., papīra avīzes teksta) pārtapšanu tā digitālajā “dubultniekā”. OCR algoritms palīdz atkodēt drukātus vārdus un pārveidot tos datoram saprotamajā valodā. Tipiskākais piemērs ir reālo tekstu pārveidošana PDF failos.

 Atskats uz konferences “Digital Humanities Benelux 2018” apmeklējumu

Šī gada 5.-9. jūnijā LU HZF Dzimtes studiju centra pēcdoktorantūras projekta pētniece Dr. Marija Semjonova un projekta zinātniskā konsultante prof. Irina Novikova piedalījās starptautiskajā konferencē “Digital Humanities Benelux 2018”, kas šogad norisinājās Amsterdamā (Nīderlande), Starptautiskajā sociālās vēstures institūtā. Pasākuma mērķis bija apvienot pasaules vadošus speciālistus digitālo humanitāro zinātņu jomā un apspriest tādus jautājumus kā digitālo rīku lietošanas iespējas un ierobežojumi, jauno datu apstrādes un analīzes rīku izstrādes stadijas un nākotnes perspektīvas, kā arī esošu rīku pielietojums humanitāro zinātņu kvalitatīvajos un kvantitatīvajos pētījumos.

Pirmās konferences dienas uzmanības centrā bija apaļo galdu diskusijas un projektu īsās prezentācijas. Dr. Marija Semjonova šeit pastāstīja par pašlaik realizēto pēcdoktorantūras projektu “Identitātes digitizācija: atmiņa, naratīvs un dzimte kibertelpā” un iepazīstināja auditoriju ar projekta galvenā mērķa – digitālās platformas-laboratorijas izveides un funkcionēšanas principiem, pašlaik lietotiem un izstrādes stadijā esošiem digitāliem rīkiem dažāda tipa tekstu kvalitatīvas analīze veikšanai. Pirmā diena apvienoja dažādu jomu speciālistus – korpusa un kognitīvas lingvistikas, programmēšanas izstrādes un attīstības pārstāvjus, kā arī klasiskus humanitāro zinātņu pārstāvjus – vēsturniekus un kultūras pētniekus.

Otrajā dienā bija iespēja iepazīties ar dažādo datorasistēto analīzes rīku (Computer assisted tool/analysis) būtību, piem., Dive rīku, kura nolūks ir apvienot pēc iespējas lielākus datu apjomus, vienlaikus padarot tos par līdzvērtīgiem dziļākas analīzes veikšanai. Kā būtiskāku pieeju šāda rīka apguvē tika minēts klasterings (clustering), kas nozīmē, ka programmā ieliktie dati sākotnēji tiek sadalīti jēdzieniski saistītajās grupās (vai “kodolos”), kā pamatā programma vēlāk spēj atpazīt noteiktus meklēšanas kritērijus. Klasteringa pieeja var palīdzēt, piem., veicot pētījumu vēsturē, brīdī, kad ir nepieciešama plašāka konteksta izzināšana, taču ir ierobežota pieeja visiem datiem vienlaikus. Programmā lietotā pieeja rāda iespēju saskatīt kontekstuālās likumsakarības starp kontekstuāli un laiciski nostāk esošiem notikumiem, paskatīties uz tiem no globālas, ārējas perspektīvas. Tāpat šīs dienas laikā par svarīgu pieeju datu digitālajā apstrādē tika nosaukts tā dēvētā “naratīva izjaukšana” (narrative disruption). Šī pieeja ļauj noskaidrot, kā ierobežoti dati var palīdzēt kontekstualizēt kādu konkrētu notikumu, padarīt to par uzskatamāku un izprast, kas ir noticis patiesībā. Īpaši lietderīga šī pieeja kļūst vēsturiskajos un arheoloģiskajos pētījumos, kad ir nepieciešams reģenerēt senās pagātnes tēlu, analizējot tā sīkās (biežāk – materiālās) detaļas.

Trešās dienas uzmanības centrā bija literatūras un valodniecības studijas ar digitāli asistēto programmu starpniecību. Šeit par būtiskāku tika atzīta tā dēvētā “distancētā lasīšana” (distant reading), kura, sekojot tā ieviesēja un viena no pirmajiem praktizētāja prof. Jana Ribicka (Jan Rybycki) koncepcijai, ļauj nolasīt literāro tekstu savstarpējas attiecības, attiecības ar izdošanas laiku, vietu un kontekstu plašākajā perspektīvā un ietverot lielāku literāro tekstu skaitu. Amsterdamas konferencē šāda pieeja bija izmantota , pētot žanriskās attiecības starp literāro fikciju, romantisko prozu un asā sižeta romāniem (suspense novel). Pētījuma pārstāves bija pārliecinātas, ka skatoties uz šiem žanriem no ārējās perspektīvas, ir iespējams nonākt pie izpratnes par teksta oriģinālvalodā un tā tulkojuma atbilstības pakāpes izzināšanas.

Hmanitāro zinātņu pētījumi var būt kvalitatīvi un kvantitatīvi papildināti ar digitālo rīku palīdzību arī tāpēc, ka, sekojot citu prezentāciju autoru atziņām, tie var palīdzēt atklāt ģeogrāfiskus datus par kādas konkrētas apdzīvotās vietas iedzīvotājiem, atklāt un apkopot viņu nodarbošanās un amatus, kā rezultātā sniegt ieskatu starpkultūru attiecību formēšanās, piem., Apgaismības laikmetā. Tekstu kvantitatīva analīze, savukārt, var kļūt par pamatu secinājumiem arī par garīgo un laicisko tekstu lingvistiskajām preferencēm viduslaiku Anglijā, kā apgalvoja viena no pēdējām konferences pētījumu pārstāvēm.

Kopsavelkot, pasākums sniedzis būtisku ieguldījumu digitālo rīku dažādības un vienlaicīgā ierobežojuma izpratnē, kas pozitīvi ietekmēs projekta kvalitatīvo mērķu sasniegšanu.

Konferences apmeklējums bija finansēts no ERAF pēcdoktorantūras projekta “Identitātes digitizācija: atmiņa, naratīvs un dzimte kibertelpā”, projekta nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/026 līdzekļiem.

 PERIODS: 01.04.2018-01.07.2018

 Atskats uz 2018. gada vasaras pēcdoktorantūras projekta “Identitātes digitizācija: atmiņa, naratīvs un dzimte kibrtelpā” (1.1.1.2/VIAA/1/16/026) mobilitātes un tīklošanās aktivitātēm.

2018. gada vasarā pēcdotktorantūras projekta vadītāja piedalījās četros svarīgajos pasākumos, kuriem ir nozīmīga ietekme projekta nākamajās attīstības fāzēs. Tā, no 5.-9. jūnijam Starptautiskajās sociālas vēstures institūtā (Amsterdama, Nīderlande) notika starptautiskā konference Digital Humanties Benelux”.

Ceļā uz pasākuma vietu - Starptautisko sociālās vēstures institūtu

 Pasākums apvienoja ekspertus digitālajās humanitārajās zinātnēs no dažādajām jomām, kas nozīmēja jaunu pētniecisko pieeju apzināšanu gan no tehniskās un tehnoloģiskās puses (to palīdzēja veikt pieacinātie IT un datorinžinērijas speciālisti), gan pētniciskā objekta – dažādus teksta tehnoloģiskus lasījumus – humanitāro lasīšanu (piemēram, tehnoloģijas kā apziņas filozofijas vai socioloģijas pētniciskais objekts). Tādējādi radījās iespēja apdomāt jau pazīstamus tehnoloģiskus risinājumus (kā OCR – optiskā raksturvienību noteikšana-, paplašinātā realitāte (augmented reality), GIS – ģeogrāfiskās informācijas sistēma(s)) jaunajā, konkrētās jomas ietekmētajā, šķērsgriezumā. Projekta vadītāja iepazīstināja klātesošus ar pēcdoktorantūras projekta centrālā mērķa – virtuālās platformas – izstrādes principiem un izklāstīja tā potenciālu nozīmi un pielietojamību pētījumos humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt, projekta prezentācijā tika uzsvērts virtuālās realitātes lietošanas ētiskie aspekti (kā, piemēram, datortīklu (ne)pieejamība) kā digitālās vienlīdzības sasniegšanas stūrakmens. Konferences dalībnieki, savukārt, izcēla ar digitāliem rīkiem veiktās analīzes interpretācijas robežas un iespējas. Tā, piemēram, ģeogrāfiskās informācijas sistēmas un tiešsaistes vizualizācijas rīki spēj palīdzēt vēsturiskās ainavas atdzīvināšanā līdz pat starppersonu vēsturiskās komunikācijas līmenim. Kā arī – semantisko lauku digitālā analīze, izmantojot Python programmēšanas valodu, spēj parādīt konkrētu leksisko vienību semantiskās attiecības ar visu teksta korpusu kopumā, kā arī ir jūtīga pret semantiskajām mikro-attiecībām (līdz 10 vienībām lauka labajā vai kreisajā pusē). Pasākumu pavadīja izcili labs laiks un pilsētas skaistās ainavas.

Vēl viens nozīmīgs vasaras notikums norisinājās no 29.-5. jūlijam Pompeu Fabra Universitātē (Barselona, Spānija), kad projekta vadītāja piedalījās starptautiskajā kongresā “Europe, Migration, and the Middeterranian: Human Mobilities and Intercultural Challenges” (“Eiropa, migrācija un Vidusjūras reģions: cilvēku mobilitātes un interkulturālie izaicinājumi”

Barselonas publiskie dārzi

Pasākuma pirmajā dienā tika prezentēti projekta starprezultāti – piemēram, darbs pie iegūto interviju par digitālo rīku lietojumiem, digitālās analīzes rezultātiem. Tāpat tika uzsvērts, ka projekts ietver reģionālu perspektīvu un tā nākamajā attīstības fāzē tiks izceltas iespējamas saiknes starp Latviju, Somiju un Igauniju digitālās vides veidošanā. Lai sasniegtu šo mērķi tiks izmantota padziļināta tīmekļa analīze (web-analysis), izmantojot vairākus atslēgas vārdus – piemēram, dzimte/sukupuoli/sugu; uzvedība/käytäytyus/käimine u.c. Projekta ietvaros arī tiek paredzēts pētīt migrantu grupu ietekmi digitālās vides kopradīšanā. Citi pasākuma dalībnieki aplūkoja sekojošās tēmas: migrācijas nozīme dzimtes politikas veidošanā, bērnu un jauniešu loma darba tirgus veidošanā, islāmticīgo sieviešu integrācijas mehānismu īpašības Tuvajos Austrumos un Eiropā, digitālās ekonomikas nozīme migrācijas politikas veidošanā. Pasākums vienoja vairāk nekā 200 pārstāvjus no visām pasaules malām un paliks atmiņā par vienu no svarīgakiem 2018. gada vasaras notikumiem.

Projekta aktivitātes tika turpinātas ar dalību  LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta trīs dienu vasaras skolu “Baltic School of Digital Humanities” (“Baltijas digitālo humanitāro zinātņu skola”), kura no 17.-20.jūlijam norisinājās Latvijas Nacionālajā Bibiliotēkā, Rīgā. Pasākuma mērķis ir bijis iepazīstināt Latvijas auditoriju ar digitālo rīku iespējām datu prezentācijā. Tā īpašība ir bijusi praktisko iemaņu sniegšanā darbā ar tādiem jau eksistējošiem rīkiem kā Gephi, NodeGoat u.c Arī R programmēšanas valodas paplašinājums Stylo netika atstāts novārtā, jo pasākumu apmeklējis tā galvenais izstrādātājs – Krakovas Universitātes profesors, Dr. Jans Ribickis (Jan Rybicki). Skolas laikā tika atjauninātas un jaunapgūtas tekstu korpusos balstītas digitālo modeļu konstruēšanas iemaņas, daudzlīmeņaino grafiku konstruēšanas iespējas u.c. Galvenais ieguldījums projektam šīs skolas apmeklējumā slēpjas Ribicka piedāvātas Stailometrijas (stylometry) un tāllasīšanas (distant  reading) koncepcijas pielietošanas paplašinājums ‘naturālās’ valodas un interviju analīzē. Projekta nākamajās fāzēs tiek plānots uzlabot stailometrijas principus tādējādi, lai konstruētus modeļus varētu nevien aplūkot vizuāli, bet arī redzēt savienotus datus (linked data), kuri vestu pie avotteksta. Tas ir no pēc iespējas lielākas distancētas lasīšanas uz mazāku nodu (vienību), jeb tekstu vai pat teksta daļu. Pasākumā tika rādītas arī valodas korpusa veidošanas un analīzes iespējas. Vasaras skolas apmeklējumam ir pozitīva praktiskā puse.

Vasaras izskaņā – no 24.-26. augustam – projekta vadītāja piedalījās vasaras nometnes “Smithy of Ideas” (“Ideju kaltuve”) pasākumos, kuri šogad norisinājās Iešņaļes ezera krastos, Iešņaļes muižā (Lietuva, netālu no Klaipēdas).

Iešņaļes dabas parka un ezera skati, pasākuma norises vieta

Pasākums apvienoja pēcdoktorantūras pētniekus, jaunus doktora grāda ieguvējus un doktorantūras studentus. Dalībnieku uzdevums ir bijis pastāstīt vienkārši par sarežģīto pētījumu, sniegt priekšstatu par tā galveno domu un virzību tā, lai neradniecīgo jomu pārstāvji gūtu par to skaidru priekšstatu. Projekta vadītāja iepazīstināja ar platformas koncepciju un pamata rīkiem/programmēšanas valodām, kas tiek paredzēti platformā. Pārējiem dalībniekiem stāstījums likās saistošs un izraisīja interesi par teksta digitālās lasīšanas pieejām. Pasākumā bija iespēja iepazīstināties ar citiem Latvijas pēcdoktorantu pētījumu tematiem un aktualitātēm zinātnes finansēšanas jautājumos. Īpaši interesanti likās bioinženierijas speciālistu temati par proteīna bagātās pārtikas ražošanas alternatīvām kā arī par vienkāršo sēņu (pelējumu) noteikšanas principiem dzīvojamās mājās un to ietekmi uz individuālās veselības stāvokli.

Kopsavilkumā jāteic, ka vasara ir bijusi bagāta ar dažāda veida zinātniski saistošiem pasākumiem un kļuvusi par iedvesmas avotu nākamo soļu veikšanā projekta attīstībai.

Projekta aktivitātes finansētas no  ERAF pēcdoktorantūras projekta atbalsta, projekts “Identitātes digitizācija: atmiņa, naratīvs un dzimte kibertelpā” (1.1.1.2/VIAA/1/16/026), projekta vadītāja, Dr., pētniece Marija Semjonova

PERIODS: 01.06.2018-31.08.2018

2018. gada 19. un 20. septembrī pēcdoktorantūras projekta “Identitātes digitizācija: atmiņa, naratīvs un dzimte kibertelpā” (1.1.1.2/VIAA/1/16/026) ietvaros LU HZF Dzimtes studiju centra viesojās Saseksas Universitātes profesore un Helsinku Universitātes viesdocente Kerolaina Baseta. Pirmā diena bija veltīta mākslīgā intelekta, dzimtes un singularitātes jēdzienu un fenomenu izpētei, ņemot par pamatu mūsdienu virtuālās vides tehnoloģijas un iespējas (tādas, kā, piemēram, Google Deep Eye programma, kas ļauj datora “paskatīties” uz pasauli cilvēka acīm vai lielu datu analīzes rīki, kuri ļauj veidot “tipiskā” interneta lietotāja virtuālo tēlu). Profesore ir uzsvērusi, ka mūsdienu mākslīgā intelekta tehnoloģijas nereti var būt vērtētas kā jaunā rasisma paudēji vai arī tāds informācijas un datu avots, kura interpretācijas robežas ir diezgan grūti nosakāmas. Vienlaikus, runājot par virtuālās vides potenciālajiem interpretācijas ceļiem, Baseta ir pārliecināta, ka īpašu uzmanību ir jāpievērš iegūto datu “plaisām”, jeb gadījumiem, kuros lieli dati iztrūkst vai piedzīvo sarukumu. Profesore ir atzīmējusi, ka interese par mākslīgā intelekta tehnoloģijām pašlaik piedzīvo trešo uzplaukuma vilni, ko pamatoja ar kopēju sabiedrības tendenci ticēt tehnoloģiju pozitīvajai ietekmei indivīdu ikdienā. Viņa gan ir pārliecināta, ka situācija, kurā katru dienu tiek piedāvātas jaunie ‘labākās dzīves’ tehnoloģiskie iemiesojumi, nemaz neatgādina klasisko priekšstatu par utopiju, drīzāk tā ir šīs utopijas kapitāla ietekmēta imitācija. Vēl viens būtisks jēdziens, kurš apvienoja abas lekcijas ir singularitātes jēdziens. Singularitāte ir tāda indivīda un tehnoloģiju eksistence, kurā ir grūti novilkt robežu starp tehnoloģisku un humāno daļu, tās pastāv vienlaicīgi un atrodas savstarpējā simbiozē. Jāsaka, ka jēdziens nav mūsdienu kritiskās domas turpinājums, tā sākumi atrodami, piemēram, vēl Viduslaiku reliģijas un ticības agnosticisma skaidrojumos.

Otrā diena bija veltīta utopijas koncepta padziļinātās izpratnes skaidrošanai, izmantojot dažādus piemērus no mediju un virtuālās vides komunikācijas. Kerolaina Baseta ir izvirzījusi pieņēmumu, ka viens no svarīgākiem faktoriem, kas veicina sabiedrības tegnoloģizāciju ir pirmās uzticēšanas un ticības fenomens (the phenomenon of hope). Profesore ir izklāstījusi, ka sabiedrība jau ir piedzīvojusi divus tehnoloģizācijas viļņus (XX gs sākums un Frica Langa (Fritz Lang) filmas “Metropole” (Metropolis, 1927) gadījums; XX gs 60. – 70. gadi un pirmās idejas par mākslīgo intelektu un tā tehnoloģiskie risinājumi un mūsdienu “viedā” sabiedrība). Mūsdienu periodu vairāk raksturo nevis indivīda “viediskums”, bet gan ierīču, objektu padarīšana par “gudrajiem”, un, tātad, par potenciāliem humānisma aizstājējiem. Vienlaikus, sabiedrības ticība tehnoloģijām ļauj tām attīstīties turpmāk un ietekmēt indivīdu dzīvi tiem izdevīgajā veidā (gan kapitāla izplatības, gan lietošanas iemaņu un paradumu ziņā). Var pat pieņemt, ka pirmajā dienā apspriestais singularitātes jēdziens saplūst ar utopisku ticību nākotnes tehnoloģiju pārakumam pār mūsdienu ierīcēm un tehnoloģiju iespējām. Kas paliek novārtā šajā diskusijā, ir indivīdu skaidrojums un attaisnojums to vai citu ierīču lietojumos, kas ir vienmēr atkarīgs no sarežģītajām kontekstuālajām niansēm un ir grūti notverams, veicot lielo datu analīzi.

Lekcijas apvienoja dazādu programmu (Angļu MSP un BSP, Somugru BSP, Antropoloģijas MSP un Sociālo zinātņu fakultātes studentus) studentus un pasniedzējus un, cerams, kļuvis par nozīmīgu notikumu digitālo humanitāro zinātņu jomā Latvijā un pirmo soļu šajā nozarē veikšanā. Pasākumu atbalstīja pēcdoktorantūas projekta pētnieciskā institūcija - LU HZF Dzimtes studiju centrs, lekciju ievadvārdus ir teikusi projekta vadītāja Dr. Marija Semjonova. Projekta turpmākajās attīstības fāzēs ir ieplānots profesores Basetas pārstāvētās institūcijas – Saseksas Universitātes Digitālās laboratorijas – apmeklējums un sadarbības stiprināšana.

PERIODS: 01.09.2018-30.09.2018

Pārskats par teorijām un pieejām mūsdienu skatījumos uz digitālajām humanitārajām zinātnēm.

Pēcdoktorantūras projekta ietvaros pašlaik tika apzināt nozīmīgs teorētisko un metodoloģisko avotu klāsts digitālo humanitāro zinātņu jomā. Par būtiskākiem atklājumiem un novērojumiem var uzskatīt:

1.Digitālās humanitārās zinātnes, pateicoties starpdisciplinārajam raksturam un pastāvēšanas pamatiem, mēdz būt saprastas gan kā visaptverošu zināšanu vai objektīvākas datu analīzes sniedzējas (Fiormonte, Numerico, Tomasi 2015; Dicks, Mason, Coffey, Atkinson 2005), gan konkrēto zinātnisko uzdevumu risinātājas (piem., runājot par lingvistiskā diskursa vai dažāda tipa tekstu vielaicīgu digitālo lasīšanu (Lynn-Moder, Martinovic-Zic 2004; Green, Adam 2005; Herlander 2012).

2.Par vienu no atšķirību raisošiem aspektiem humanitārās domas izpratnē digitālajās humanitārajās zinātnēs var uzskatīt teksta jēdziena izpratni tā telpiskajā (kibertelpiskajā), vektorālās loģikas un telpiskās restes (spatial greed) izpausmē (Herlander 2012). Tas nozīmē, ka mūsdienās radītie teksti vai agrāko laiku tekstu pāreja virtuālajā vidē biežāk norisinās kā tekstu digitālā tēla ‘uzticēšana’ algoritmos domājošām rīkam.

3.Pats digitālā rīka jēdziens tiek aplūkots, izmantotjot dažādas kritiskās perspektīvas. Tā, piemēram, lai izprastu tehnoloģiski radītā algoritma un kodu secības būtību, pētnieks Viljams Henejs (William S. Haney, (Haney 2005)) ir pārliecināts, ka ir jāvēršās pie apziņas jaunās apjēgsmes. Referējot uz citu digitālo humanitāro zinātņu pētnieka – Roberta Pepperela (Robert Pepperel, (Pepperel 2003)) koncepciju viņš apgalvo: “Apziņa nozīmē kāda objekta apzināšanos”, kā arī “apziņa ir vienmēr saistīta ar tā vai cita objekta apzināšanos, tā nekad nav sevī noslēgtais tukšums” (Haney 2005: 3). Tātad, digitālā rīka ienākšana klasiskajā tekstu analīzē nozīmē, pirmām kārtām, jaunās apziņas konstruēšanu par jauniem un neizprastiem objektiem. Būtiski ir atzīmēt, ka sākotnēji digitālais rīks un tā sniegtās iespējas ilgu laiku tika saistīti ar tā fragmentāro izpratni, proti, - laikā, kad digitālais sāka parādīties personālo datoru veidā, to nereti izprata kā divas dažādas tehnoloģiski maz saistītas daļas un nereti rezultātu vizualizācijai (jeb tehnoloģiskajā izpratnē – algoritmu veidotajam gala produktam) un datora monitoram tika piedēvēta lielāka nozīme pār tehnisku procesu pašu par sevi, kuru veicis procesors. Pateicoties šim nošķīrumam, mūsdienu digitālo sabiedrību var skaidrot kā divu veidu digitālā satura patērētāju sabiedrību – ‘skatītāji’ un ‘rediģētāji’/rakstītāji (the viewers and the editors Heneja terminoloģijā). Digitālie rīki, savukārt, ir vērsti uz šo sabiedrības daļu apvienošanu, tekstuālā un vizuālā satura homogenizāciju.

4.Jomas teorētiskus meklējumus iespaido tās balstīšanās kvalitatīvajās un kvantitatīvajās metodēs vienlaicīgi. Kā atzīmē Bella Diksa (Bella Dicks), Brjūss Meisons (Bruce Mason), Amanda Kofeja (Amanda Coffey) un Pauls Atkinsons (Paul Atkinsons) grāmatā “Qualitative Research and Hypermedia. Ethnography of the Digital Age.” (Kvalitatīvā pētniecība un hipermediji. Digitālā laikmeta etnogrāfija) (2005), kvalitatīvās metodes digitālo rīku apzināšanā ilgāku laiku tika uzskatītas par papildu vērtēšanas mehānismu, par kaut ko tādu, kas tiek pielietots, “pievienots” kvantitatīvajām metodēm. Mūsdienu mediju studiju un kultūras studiju pētnieki, savukārt, ir pārliecināti, ka pasaules tīmeklis un vispārējā datu digitalizācija ir vērsta uz agrāk neizpētītajām sociālajām grupām, padara piekļuvi pie šāda tipa datiem vieglāku. (Dicks, Mason, Coffey, Atkinson 2005: 5-14). Tāpat avota autori ir pārliecināti, ka laikā, kad datorasistēta teksta ievadīšana veica pirmus soļus zinātniskajā komunikācijā, tā izraisīja nedrošības un izbrīnas sajūtas īpaši kultūras un sabiedrības pētniekiem. Par būtisku soli teksta un vizuālizācijas saplūdināšanā autori uzskata pāreju no analoga skaņas un vizuālā attēla ierakstiem (audio un video lentes) uz digitāliem ierakstiem.

5. Jomas teorētisko kodolu veido arī jēdziena posthumānisms un posthumānais dažādas interpretācijas. Šī jēdziena parādīšanās digitālajās humanitārajās zinātnēs nav nejauša, taču pamatojama ar posthumānisma tieksmi apvienot humāno (cilvēcisko) ar digitālo (tehnoloģisko). Posthumānais ir cilvēka un tehnoloģiju simbioze. (Haney 2005; Green, Adam 2005). Posthumānais un posthumānā apziņa dod priekšroku informācijas plūsmai, informācijas fonam (informational patterns), pretatatot to materiālajai izpausmei. Vienlaikus, nav jāaizmirst, ka digitālās apziņas pamatā, kā tika minēts augstāk, vienmēr ir kāds objekts, kas var būt pielīdzināms ideālajam priekšstatam par materiālo. Šis ideālais priekšstats (sākotnēji) arī tiek pārnests digitālajā vidē dažādu vizualizāciju un skaidrojumu veida. Taču uzreiz pēc nokļūšanas kibervidē, tas piedzīvo gala lietotāju iejaukšanos, kas raisa informācijas restes (informational greed) izjaukšanu. Rezultātā kibervides saturs (content) ir vienmēr individuāli piedzīvots un pārveidots.

6.Iepriekšējā punktā minētais satura jūtīgums (sensibility of content) teorētiķu darbos (piem., Lynn Moder, Martinovic-Zic 2004; Dix, Finlay, Abowd, Beale 2004 u.c.) tiek saistīta ar digitālā satura izpratni kā lingvistisko diskursu modeli, kurā radītais saturs ir nemītīgi mainīgs un prasa pētnieka tehnoloģisko sagatavotību. Šeit būtiski atzīmēt, ka līdz ar 3D tehnoloģiju ienākšanu,  kibervide, kuras attīstību lielākoties noteica tekstuāli-vizuālo apvienotie modeļi, kļuva aizvien vairāk orientēta gan uz gala patērētāju, gan uz virtuālās telpizācijas un virtuālās izvēles aspektiem. (Tofoletti 2007). Kā apgalvo Kims Tofoleti (Kim Toffoletti), līdz ar 3 D tehnoloģiju ieviešanu virtuālā vide kļūst “aizvien izteiktāt orientēta uz populārās kultūras tēlu vairākkārtēju atraidīšanu.” (Toffoletti 2007: 12).Taču, kļūstot par populārās kultūras ‘šūpuli’, kibervide zaudē ticamības pakāpi (the level of credibility) un biežāk tiek lūkota kā izklaides veids, kura lietošanas sekas un iespējas atrodas kā gala lietotāja, tā arī tehnoloģiju sniedzēja pārraudzīšanā. Tas nenozīmē, ka tehnoloģiski vājāks digitālais rīks sniegs citādu informāciju tā patērētājam, bet gan ka tas iespējami ietekmēs kibervidē pavadītā laika kvalitāti un ilgstamību (piem., gadījumā, ja datoram nav atbilstošaa operetājsistēmas (kā gadījies kādu laiku atpakaļ Microsoft Windows XP operetājsistēmas lietotājiem, kuras atjaunošana tika apstādināta no kompānijas puses, kaut arī lietotāju uzskatos XP tiek joprojām uzskatīta par vienu no labākajām Microsoft sistēmas versijām), vai arī ja nav attiecīgas piekļuves Internetam vai arī pakalpojuma sniedzējam ir ierobežotas tehniskās iespējas.

7.Digitālo rīku apzināšanas un lietošanas paradumi ir kultūru un audzināšanas ietekmēts faktors. Šī jautājuma teorētiskajai atklāsmei pašlaik tiek veltīta pēcdoktorantūras projekta literatūras izpēte.

Metodoloģija

Būtiskākie metodoloģiskie atklājumi un pieņēmumi digitālās platformas-laboratorijas izstrādē pašlaik ir:

1.Pašreizējā metodoloģijas izpētē un pēcdoktorantūras projekta pētnieces tehniskās sagatavotības pakāpē var teikt, ka veiksmīgajai digitālās platformas-laboratorijas palaišanai ir nepieciešams apvienot tādus vairākus tiešsaistes datorasistētās analīzes rīkus, kuri nebūtu tieši balstīti kodēšanas un programmēšanas iemaņās, bet gan būtu vērsti uz datu analīzes pārraidīšanu un iegūtu rezultātu atkārtošanu. Par veiksmīgākajiem rīkiem pašalaik tika atzīti QDA Miner Lite datorasistēta tekstu analīze, kas apvieno jūtīgumu pret tekstuālajiem datiem ar kvantitatīvajām metodēm un spēj vizualizēt vārdu lietošanas biežumu grafikos un XML tipa tabulās; tāpat Stylo R un Gephi tiks lietots lielo tekstuālo datu analīzē, jo tie spēj rādīt atkarības starp biežāk lietotiem vārdiem un izsekot vārdu lietošanu kontekstos. Šāda analīze spēj sniegt daudzlīmeņainu priekšstatu par tekstu veidošanas likumsakarībām, izsekot to vēsturiskās un strukturālās īpašības, detalizēti izpētīt žanra un tematikas veidošanas principus, konkrētos gadījumos pat noteikt tā vai cita teksta piederību autoram (autorības un anonimitātes jautājuma atklāsme)

2.Lai papildinātu QDA Miner lite, Gephi un R Stylo programmu sniegtus rezultātus, platformā ir plānots ievietot īsu pamācību Python kodēšanā un līdzprogrammas – Notepad ++ lietošanā, kas palīdzētu rast leksiskās un semantiskās likumsakarības, pētīt pūļa datus, lietot izslēgšanas un aizvietošanas tehniku u.c.

3. Paralēli pamācībai platformā tiks ievietoti dažādi mākslīgā intelekta radītie piemēri teksta izpratnē, mašīnmācīšanās, OCR (optical character recognition) procesos. Pēdējais princips ļaus analizēt platformā vēsturiskus un terminoloģiski specifiskus tekstus, rādot jēdziena lietošanu kontekstos.

4.Pirms platformas palaišanas tika veikts lauka pētījums par potenciālu lietotāju vēlmēm datorasistētajā datu analīzē. Provizoriskie rezultāti rāda, ka platformai ir jāiekļauj gan atvērtā tipa programmatūras, kuras būtu spējīgas atpazīt tekstus dažādajās valodās, gan pēcapstrādes kritiskās literatūras korpuss. Otrais aspekts nozīmā, ka platformā ir jāiekļauj pamata tekstu par kritiskās analīzes veikšanu digitālajā vidē korpuss un digitālajās humanitārajās zinātnēs biežāk lietotu jēdzienu glosārijs. Projekta pašreizējā stadijā glosārijs tiek izstrādāts sadarbībā ar projekta zinātnisko konsultanti prof. I. Novikovu. Glosārija tapšanā palīdzēja arī starptautiskā eksperte, Saseksas Universitātes profesore Kerolaina Baseta (Caroline Bassett), kura viesojās HZF Dzimtes Studiju centrā šī gada septembrī.

 PERIODS: 01.07.2018-30.09.2018

Atskats uz Upsālas konferences apmeklējumu.

Laika periodā no 10.10-14.10.2018 Upsālas Universitātē (Uppsala Universitet) norisinājās starptautiskā konference “Latvia at a Crossroads: Centenerary of the Latvian State”, kur pēcdoktorantūras pētniece piedalījās ar referātu par virtuālo spēļu sabiedrību veidošanos Latvijā 2000. gadu sākumā. Referāts aplūkoja tiešsaistes komunikācijas veidošanas aspektus laika periodā, kad Interneta tehnoloģijas un pats digitālais rīks vēl nebija plaši pieejams Latvijas teritorijā, kādēļ veidojās komercuzņēmumi tehnoloģiju (un komunikācijas) tirgošanā. Referāts balstījās uz 2017. gadā pēcdoktorantes veikto lauka pētījuma datiem. Pēcdoktorantūras projekta zinātniskā konsultante – prof. Irina Novikova – ir vēstījusi par dzimtes koncepta tulkošanas un kontekstualizācijas īpašībām mūsdienu Latvijas politiskajos un sociālajos diskursos.

Konference apvienoja zinātniekus un pētniekus no vairākām pasaules valstīm – Latvijas, Lietuvas, Zviedrijas, Lielbritānijas, Īrijas, Francijas un ASV. Savos priekšlasījumos pētnieki vēstīja par vēsturiskām un mūsdienu Latvijas attīstību un dažādu procesu daudzveidību. Priekšlasījumi bija veltīti kultūrvēstures, seksualitātes vēstures, ārpolitikas un iekšpolitikas jautājumiem, dzimtes teorijai, vizuālās vēstures un komunikācijas jautājumiem. Aplūkotais laika periods skāra laiku no 17. gs. beigām līdz 21.gs reālijām. Pirmajā konferences dienā priekšlasījumi tika apvienoti vēsturiskajā secībā, savukārt, otrā diena apvienoja saskarē esošu disciplīnu referātus. Pasākumu papildināja idejas rosinošās sarunas un diskusijas konferences pārtraukumu laikā. 

Periods: 01.10.2018-31.12.2018

Periods: 24.10.2018-30.11.2018

2018. gada oktobra beigās – novembrī pēcdoktorante ir piedalījusies četros nozīmīgajos starptautiskajos pasākumos, divi no kuriem norisinājās ārpus Latvijas robežām. Aktivitāšu mērķis bija izveidot starptautisku sadarbību starp dažādu jomu pētniekiem un iepazīstinātar sava pētījuma pašreizēju posmu.

Tā, no 24. – 25.oktobrim Dr. Semjonova ir piedalījusies starptautiskajā kontaktbiržā Tallinā, kas bija veltīta starptautiskās pētniecības programmas “Norway grants” jaunā posma atēršanai. Šajā gadā vadošās projekta institūcijas ir Igaunijas augstākās izglītības un pētniecības iestādes, nākamajā gadā līdzīgs pasākums norisināsies Latvijā. Pasākuma ietvaros pētniece ir iepazīstinājusi kolēģus par projekta koncepciju un galvenajiem rezultātiem (virtuālās platformas-laboratorijas un glosārija digitālajās humanitārajās zinātnēs koncepciju un pašreizēju attīstības posmu) un starprezultātiem – publikācijām un publisko lekciju rezultātiem. Pasākums apvienoja zinātniekus no Latvijas, Norvēģijas, Lihtenšteinas, Igaunijas un Īslandes. Dr. Semjonova pievienojās Cyber Security pētnieku grupai, kur apsprieda digitizācijas procesa šķēršļus, runājot par citām (ne angļu) valodas programmatūru un teksta atpazīšanas algoritmiem. Pasākuma mājas lapa: https://www.etag.ee/en/funding/partnership-funding/eea-financial-mechanism-2014-2021-baltic-research-programme/launching-and-matchmaking-event-of-the-baltic-research-programme-25-10-18/

1.11.2018. Dr. Semjonova piedalījās SHZ kontaktbiržā, kur tikās pārstāvji no dažādajām ar sociālo-humanitāro zinātņu jomu saistīti speciālisti un apsprieda finansējuma iegūšanas iespējas nākamajā periodā – līdz 2024. gadam. Pasākumu apmeklēja projektu izstrādes speciālisti no citām valstīm – piemēram, pasākuma daļu vadīja konsultāciju aģentūras projektu izstrādē un ieviešanā no Tallinas. Pēcdoktorantūras pētniece aktīvi iesaistījās diskusijās un stāstīja par projekta starprezultātiem.

Savukārt, no 6.-11. novembrim pēcdoktorante piedalījās starptautiskajā konferencē “Perspectives on Digital Interactivity and Narrative in Performing Arts and Virtual Reality”, kuru rīkoja Laslo Moholī-Nadža (Laszlo Moholy-Nagy) Mākslas un dizaina Universitāte Budapeštā, Ungārijā. Pasākumā pēcdoktorante prezentēja projekta daļas gadījuma pētījumu par somu performanču grupas “Anna Breu” pieredzi imersīvas un virtuālās realitātes lietošanā vienā no performances video – “Coyote Video” (2017). (“Virtual Storytelling Through Time: a Case of Finnish Performance Video Art. A Case Study of “Coyote Video” (2017)). Referātā pēcdoktorante aplūkoja idejas par nacionālo pagātni un nacionalitātes jaunās apjēgsmes un transformācijas iespējām, lietojot mūsdienu imersīvās iedarbības uz skatītāju principus. Pasākums apvienoja kā akadēmiskus pētniekus, tā arī mākslas praktiķus. Konferences programma atrodama šeit: http://zip-scene.mome.hu/

Novembra izskaņā – 22. un 23. novembrī pēcdoktorantūras pētniece piedalījās starptautiskajā konferencē “Riga Readings in Social Sciences (RRSS 2018)”, kur nolasīja referātu “Construction and Transformation of the Category of Gender Within the Virtual Gaming Communities: A Short Insight”. Pētniece ir pastāstījusi par dzimtes kategorijas veidošanas principiem virtuālajā lomu spēlē (RPG, Role Playing Game) “The Witcher” Bestiārijā. Pasākums apvienoja dažādu jomu zinātniekus, visi pasākuma dalībnieki ir doktora grāda dažādu gadu ieguvēji. Pasākuma programma:

https://www.rrss2018.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/szf/rrss2018/RRSS_Conference_Program__updated_November_16_.pdf

 Periods: 01.12.2019-31.01.2019

2019. gada janvārī pēcdktorantūras projekta vadītāja ir dibinājusi pētnieku grupu, kuras nolūks ir turpināt projektā iesāktas aktivitātes - lauka pētījuma veikšanu un iegūto datu analīzi ar virtuālajiem rīkiem. Klātienes tikšanu laikā pētnieki tiek iepazīstināti ar programmēšanas valodu darbības principiem, apmācīti kodēšanā un tekstu statistiskajā analīzē. Plānoti grupas darbības rezultāti - publikācijas WoS žurnālos un dalība starptautiskajās konferencēs iegūto datu aprobācijai. Tuvākās plānotās aktivitātes - publikācijas sagatavošana žurnālam "Digital Humanities Quarterly" un dalība starptautiskajā konferencē Kauņā (Lietuva), Kauņas Universitātes Datorikas un IT fakultātē.

Pārskats par pēcdoktorantūras projekta aktivitātēm periodā no 01.01.2019-01.04.2019

Periodā no 01.01.2019- 01.04.2019 pēcdoktorantūras projektā tika veiktas vairākas nozīmīgās aktivitātes, kuru nolūks ir bijis veicināt projekta galveno rezultātu sasniegšanu. Periodā tika izstrādāts glosārija digitālajās humanitārajās zinātnēs pirmais melnraksts. Tā gala versija būs pieejama Latvijas lasītājam jau šī gada vasarā. Glosārija idejiskā koncepcija rāda inovatīvu pieeju kā terminu atlases, tā arī izkārtojuma ziņā. Glosārija pamatā ir vizuālā labirinta princips, katru no tā daļām veido jēdzienu klāsteri, kas ir semantiski saistīti viens ar otru un savstarpēji papildina nozīmi. Topošā izdevuma inovatīvais potenciāls ir arī pati piedāvāto jēdzienu atlase – izdevums ietvers agrāk neapspriesto un neizmantoto tehnoloģisko un humanitāro zinātņu jēdzienu korpusu, atklās to iespējamo nozīmi latviešu valodā. Glosārijs arī tiks veidots kā vizuālā piedzīvojuma piemērs, kam pamatā ir hiperteksta un hiperliteratūras izkārtojuma un tekstuāla poliloga principi. Nākamais būtisks sasniegums projekta realizācija ir starpdisciplinārās pētnieku grupas izveide 2019. gada janvāra sākumā. Tās zinātniskais nolūks ir veikt ar digitālajām humanitārajām zinātnēm saistītus pētījumus, izmēģinājumus un tekstuālus eksperimentus, izstrādāt teksta molekulas un iesaistīties sasniegto rezultātu aprobēšanā un popularizēšanā. Pētnieki arī tiks iesaistīti dažādajos pieredzes apmaiņas un tīklošanas pasākumos, tādējādi tiks stiprināta saite starp inovatīvo metodoloģiju aprobāciju un to reālo pielietojamību zinātnē. Pašlaik pētnieku grupa aktīvi darbojās lauka darba veikšanā, piedalās starptautiskajās konferencēs (piem., starptautiskā konference Kauņā 2019. gada 28. februārī, kur pētnieku grupas dalībniece Anastasija Mihailova stāstīja par kvantitatīvās metodes pielietošanas principiem literārā teksta analīzē). Tāpat periodā norisinājās virkne publicitāti stiprinošu pasākumu: 7. martā projekta vadītāja Dr. Marija Semjonova sniedza publisko lekciju sadarbībā ar LNB, Latvijas jauno zinātnieku apvienību un LU HZF par tēmu “Vai un kā mainās rīcībspēja tiešsaistes saziņā” (Facebook pasākuma ziņa: https://www.facebook.com/events/580126505838141/)  . Pirms tam par līdzīgu tēmu notika radio saruna LR1 raidījumā “Zināmais nezināmajā” (https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/zinamais-nezinamaja/latviesu-uzvediba-interneta-vide-jeb-digitalas-uzvedibas-petniec.a115452/)  , kur projekta vadītāja pastāstīja par esošiem sasniegumiem un izstrādājamās trīskāršas digitālās metodes (trīskāršas digitālās analīzes) zinātnisku potenciālu. Tāpat 25. martā Latvijas Zinātnes vēstnesī nr 6 (569) tika publicēts populārzinātnisks raksts (http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=4897&Itemid=47)  par pēcdoktorantūras pētnieces darba rezultātiem.

Laika periodā no 01.04.2019-30.06.2019 pēcdoktorantūras projektā tika veiktas 3 galvenās aktivitātes –

1.Glosārija digitālajās humanitārajās zinātnēs sagatavošana

2.Sagatavošanas darbi mobilitātei Helsinku Universitātē

3.Dalība populārzinātniskajos pasākumos un konferencēs. Tā, no 19.06.2019-25.06.2019 pētniece ir piedalījusies starptautiskajā konferencē Romā, Itālijā, Tor Vergata Universitātē, kur iepazītināja ar pašlaik veiktā lauka pētījuma starprezultātiem un iezīmēja attīstības vektorus.

Laika periodā no 2019. gada 1. jūlija līdz 2019. gada 30. septembrim (8. atskaites periods) projektā tika veiktas sekojošas aktivitātes:

-Notika pārrunas ar Helsinku Universitātes Digitālo humanitāro zinātņu centru par mobilitātes veikšanu

-Notika sagatavošanas darbi rakstu krājuma autoru atlasei, veikta atlase un izveidots satura rādītāja pirmais melnraksts

-Tiek turpināts darbs pie interviju vadīšanas un apkopošanas

-Notiek glosārija izstrāde

-Rakstīti pieteikumi konferencēs, žurnālos un vasaras skolās

-Veikts darbs pie tehniskās specifikācijas

Pēcdoktorantūras projekta 9. atskaites perioda (01.10.2019-31.12.2019) galvenās darbības un attīstības plāni:

1.Notiek darbs pie rakstu krājuma sagatavošanas sadarbībā ar studentu un jautno zinātnieku grupu (plānots uz 2020. gada otro pusi un projekta noslēgumu)

2.Notiek darbs pie glosārija izstrādes (plānots pabeigt 2020. gada februārī)

3.Notiek konsultācijas ar IT speciālistiem par platformas izstrādi un palaišanu

4.2019. gada oktobrī notika mobilitāte uz Karalienes Universitāti (Belfāsta, Īrija) ar mērķi iepazīties ar fiziskā materiāla digitalizācijas un digitālās uzglabāšanas procesiem

5.Notiek darbs pie rakstu izstrādes un mobilitāšu plānošana (tuvākās – 2020. gada februārī Viļņā un 2020. gada maijā – Brno, Masarika Universitātē)

Foto no Karalienes Universitātes vizītes (2019. gada oktobris)